Kopš esmu sākusi
strādāt bibliotēkas bērnu literatūras nodaļā un kopš Elīna pāris reizes
ir paviesojusies manā darbiņā, konstatējusi, ka viņai šeit ļoti, ļoti
patīk, jo ir daudz interesantu grāmatiņu, regulāri ņemam kaut ko palasīt
arī uz mājām. Un viena no jaukākajām un interesantākajām grāmatiņām, ko
abas kopā esam izlasījušas, ir J. Vīslanderes (teksts) un S. Nūrdkvista
(ilustrācijas) "Mūmamma un slīdkalniņš". Šiem autoriem ir iepriekš
iznākusi arī grāmatiņa "Mūmammas pavasara tīrīšana", kuru noteikti arī
izlasīsim!
Grāmatiņa
ir ļoti sirsnīga un tajā ir daudz tikpat sirsnīga humora. Stāsts ir par
gotiņu vārdā Mūmamma un vārnu, kura kopā ar Mūmammu piekrita
piedalīties Mūmammas trakulīgajā piedzīvojumā - nošļūkt pa bērnu
slīdkalniņu, kurš bija novietots tieši blakus Mūmammas ganībai pie
ezera. Tur bērni jautri čaloja, no slīdkalniņa šļūca ezerā. Mūmammai
pusdienalikā nenāca miegs un nebija ne prātā doma nosnausties. Viņa
vēroja, kā priecājas bērni. Un gotiņai tik ļoti pašai sagribējās
nobraukt pa slīdkalniņu! Viņa sagaidīja, kad bērni devās mājās...un
apņēmīgi devās turp. Un nelīdzēja nekādi vārnas centieni iestāstīt, ka
slīdkalniņš jau nav domāts govīm, bet bērniem... Mūmammai gan nācās ilgi
saņemties uzrāpties pa kāpnītēm, jo viņai taču nav tā kā bērniem -
tikai divas kājas, bet veselas četras! Viņa palūdza vārnai, lai palīdz
uzrāpties, pastumjot... Protams, vārna pēc gotiņas stumšanas nokrita
zemē bez spēka...toties Mūmamma bija tikusi augšā veiksmīgi! Atlika
vienīga nobraukt lejā! Viņai bija bail, patiešām bail. Pa galvu šaudījās
dažādas domas par to, cik tā šļūcamā rene ir šaura un pat par to, ka
pēc kritiena ūdenī viņa taču būšot slapja! Vārna mudināja un mudināja
Mūmammu, lai šļūc... un nošļūca ar! Tikai pēc kritiena ūdenī, kad visi
prieki un smiekli bija norimuši, gotiņa saprata, ka ir sabojājusi
slīdkalniņu. Viņa pārdzīvoja par to, kā tagad bērni pa to laidīsies
lejā, ja slīdkalniņš ir pagalam salocījies. Vārna solījās izdomāt, kā to
salabot, nogūlās zālē, aizvēra acis un prātoja, izdomādama veselu
mehānismu slīdkalniņa labošanā... Tikmēr Mūmamma vienkārši ar pakaļkājām
iespēra pa slīdkalniņu, un tas atkal bija tieši tāds, kāds bijis! Vārna
bija ļoti vīlusies par to, ka viņa lauzījusi galvu tik ilgi, izdomājot
sarežģītus mehānismus, bet - re, gotiņai atlika vien iespert, un kalniņš
salabots! Vārna atvadījās un aizlidoja... Mūmamma saprata, ka
slīdkalniņš tomēr ir domāts tikai bērniem, nevis govīm, un priecājās, ka
rīt atkal nāks bērni, priecāsies, bet viņa - no ganībām to visu varēs
vērot!
Mēs abas ar Elīnu iesakām grāmatiņu izlasīt ikvienam, kuram gribas kaut ko sirsnīgu, mīļu, nedaudz smieklīgu...
Grāmatiņa
ir ļoti sirsnīga un tajā ir daudz tikpat sirsnīga humora. Stāsts ir par
gotiņu vārdā Mūmamma un vārnu, kura kopā ar Mūmammu piekrita
piedalīties Mūmammas trakulīgajā piedzīvojumā - nošļūkt pa bērnu
slīdkalniņu, kurš bija novietots tieši blakus Mūmammas ganībai pie
ezera. Tur bērni jautri čaloja, no slīdkalniņa šļūca ezerā. Mūmammai
pusdienalikā nenāca miegs un nebija ne prātā doma nosnausties. Viņa
vēroja, kā priecājas bērni. Un gotiņai tik ļoti pašai sagribējās
nobraukt pa slīdkalniņu! Viņa sagaidīja, kad bērni devās mājās...un
apņēmīgi devās turp. Un nelīdzēja nekādi vārnas centieni iestāstīt, ka
slīdkalniņš jau nav domāts govīm, bet bērniem... Mūmammai gan nācās ilgi
saņemties uzrāpties pa kāpnītēm, jo viņai taču nav tā kā bērniem -
tikai divas kājas, bet veselas četras! Viņa palūdza vārnai, lai palīdz
uzrāpties, pastumjot... Protams, vārna pēc gotiņas stumšanas nokrita
zemē bez spēka...toties Mūmamma bija tikusi augšā veiksmīgi! Atlika
vienīga nobraukt lejā! Viņai bija bail, patiešām bail. Pa galvu šaudījās
dažādas domas par to, cik tā šļūcamā rene ir šaura un pat par to, ka
pēc kritiena ūdenī viņa taču būšot slapja! Vārna mudināja un mudināja
Mūmammu, lai šļūc... un nošļūca ar! Tikai pēc kritiena ūdenī, kad visi
prieki un smiekli bija norimuši, gotiņa saprata, ka ir sabojājusi
slīdkalniņu. Viņa pārdzīvoja par to, kā tagad bērni pa to laidīsies
lejā, ja slīdkalniņš ir pagalam salocījies. Vārna solījās izdomāt, kā to
salabot, nogūlās zālē, aizvēra acis un prātoja, izdomādama veselu
mehānismu slīdkalniņa labošanā... Tikmēr Mūmamma vienkārši ar pakaļkājām
iespēra pa slīdkalniņu, un tas atkal bija tieši tāds, kāds bijis! Vārna
bija ļoti vīlusies par to, ka viņa lauzījusi galvu tik ilgi, izdomājot
sarežģītus mehānismus, bet - re, gotiņai atlika vien iespert, un kalniņš
salabots! Vārna atvadījās un aizlidoja... Mūmamma saprata, ka
slīdkalniņš tomēr ir domāts tikai bērniem, nevis govīm, un priecājās, ka
rīt atkal nāks bērni, priecāsies, bet viņa - no ganībām to visu varēs
vērot!Mēs abas ar Elīnu iesakām grāmatiņu izlasīt ikvienam, kuram gribas kaut ko sirsnīgu, mīļu, nedaudz smieklīgu...
